Konsultēšana

1. Tā ir padomu došana.

Gluži pretēji, psiholoģiskajā konsultēšanā parasti no padomiem izvairās. Pirmkārt, tas laupa iespēju klientam pašam rast risinājumus. Otrkārt, psiholoģiskā konsultēšanā svarīgāk par mērķi ir ceļš – tādas vienas pareizas atbildes parasti nav, bet klienta ieguldījums meklējot risinājumus tiek apbalvots ar vērtīgu pieredzi un potenciālu risinājumu. Protams, ne reizi vien klienti paši prasa padomus un psihologi steidz sniegt “pareizās” atbildes, taču tas drīzāk ir izņēmums ikdienas darbam. Tas, ko psihologs drīzāk varētu darīt, būtu dažādu iespēju apzināšana un potenciālo seku izvērtēšana. Tas tad var palīdzēt cilvēkiem rast sev piemērotāko risinājumu.

​

2. Es pats tikšu galā.

Šo mītu esmu dzirdējis ļoti bieži ārpus kabineta. Diemžēl vai par laimi, neviens nav pilnībā neatkarīgs no citiem nedz emocionāli, nedz fiziski. Īpaši emocionālo vajadzību apmierināšanā, mēs nevaram iztikt bez citiem. Ticu, ka daudziem, tas var likties nesaprotami. Visdrīzāk tas liecina, ka cilvēkam varētu būt grūti uzticēties citiem un pieņemt to, ka atbalsts ir nepieciešams. Lai arī psiholoģiskā konsultēšana nav tas, kas parasti nāk prātā, kad domājam par attiecībām, bet visbiežāk arī tās ir nozīmīgas attiecības, kas palīdz mums veidot veselīgas attiecības ar citiem.

​

3. Runāšana neko nelīdz.

“Kāda jēga runāt? Vajag darīt un viss notiks.”. Nereti cilvēki domā, ka viņu emocionālajām grūtībām ir praktisks risinājums – viņiem vajag tikai vairāk ieguldīties un viss izdosies. Tā tas varbūt strādā biznesā vai citos praktiskākos apstākļos, bet attiecībās ar sevi un citiem, mums jāspēj nonākt patiesā kontaktā ar savām emocijām. To mēs diemžēl nevaram nekādi panākt ar manuālu darbu. Tas ir kaut kas, kam ir jāļaujas. Runāšana mums burtiski var palīdzēt izgaismot nozīmīgus notikumus un emocijas, kas savukārt ļauj mums nonākt tiešākā kontaktā ar sevi. Tajā mirklī mēs jau esam kompetentāki pieņemt efektīvākus lēmumus.

​

4. Tad jau labāk aiziet pie mācītāja.

Kāpēc ne? Ja kādam tas palīdz, tad tas noteikti ir tā vērts. Turklāt, ja kāds iet pie psihologa, tas nenozīmē, ka viņš nevar iet pie mācītāja un otrādi. Tās ir dažādas profesijas ar dažādiem mērķiem un dažādām metodēm, bet sniegtais emocionālais atbalsts noteikti ir starp abu profesiju kopīgajām lietām. Svarīgi katram pašam izvērtēt vai viņam nepieciešams atbalsts no mentālās veselības profesionālā vai garīdznieka.

​

5. Es neticu psiholoģijai.

Manuprāt, daudziem šiem mītiem pamatā ir pretestība nepieciešamībai saņemt profesionālu atbalstu – pirmkārt jau atzīt, ka ir grūtības un ir nepieciešama palīdzība. Ticēšana/neticēšana ir lielisks pretestības instruments, lai varētu turpināt izvairīties no palīdzības saņemšanas. Fakts, ir tāds, ka mūsu emocionāli-psiholoģiskā sistēma ir bioloģijā balstīta, tāda pati ir arī citos zīdītājos. Veselīgas attiecības ir starp svarīgākajiem aizsargfaktoriem pret dažādām mentālās veselības grūtībām. Te pat nevajag citēt neskaitāmus eksperimentus. To vislabāk izjūt ikviens ikdienā komunicējot ar citiem kā ģimenē tā darbā un citviet. Lai arī psiholoģijā izmanto zinātnē balstītas metodes, primāri tās ir patiesas attiecības starp klientu un psihologu.

​

6. Psihologi lasa domas.

Pretēji uzskatam, ka psihologi nevar palīdzēt ir viedokļi, kuros psihologiem piedēvē pat pārdabiskas spējas, kā piemēram, domu lasīšana. Cilvēkiem var rasties bažas, ka psihologs viņus “lasīs kā grāmatu”. Tādā gadījumā cilvēks idealizē psihologu un piedēvē tādas spējas, kādas viņam nepiemīt. Šī ideja par “visu-vareno” psihologu var atbaidīt cilvēku griezties pēc atbalsta. Atkal, diemžēl vai par laimi tā nav. Psihologi ir tikai cilvēki, taču viņi ir apmācīti konsultēšanas prasmēs un psiholoģiskajā teorijā, lai viņi varētu sniegt profesionālu psiholoģisko atbalstu.

​

7. Es jau neesmu traks, lai ietu pie psihologa.

Reizēm cilvēki uzskata, ka pēc psiholoģiskās palīdzības jāvēršas tikai tad, ja ir psiholoģiska saslimšana vai cilvēks ir “traks”. Patiesībā ikviens var gūt labumu no psiholoģiskās konsultēšanas. Taču cilvēki bez grūtībām parasti nejūt nepieciešamību iet pie psihologa. Tāpēc tāda precīza robeža nav, bet noteikti nozīmīgs rādītājs ir vēlme pārtraukt emocionālas vai pat fiziskas ciešanas (piem., nomāktība, trauksme, impulsīva uzvedība).